| |||||||||||||||||
|
Auseklis, īstajā vārdā Miķelis Krogzemis (vecajā ortogrāfijā: Krogsemju Mikus, Michael Krogsen;[1] dzimis 1850. gada 18. septembrī, miris 1879. gada 6. februārī), bija latviešu dzejnieks, pedagogs, publicists. Pirmās latviešu tautiskās atmodas ideju paudējs.
Dzimis 1850. gada 18. septembrī saimnieka ģimenē Ungurpils Sīpolos.
Mācījies Alojas draudzes skolā, vēlāk — Ērgļu draudzes skolā, te iepazinies ar Jurjānu ģimeni un ar jaunlatviešu idejām. No 1868. līdz 1871. gadam mācījies Jāņa Cimzes skolotāju seminārā Valkā, aizrāvies ar Rietumeiropas literatūru un Apgaismības filozofiju.
1871. gadā sācis strādāt Jaunpiebalgas draudzes skolā, bet konfliktu dēļ ar mācītāju no turienes aizgājis un darbu turpinājis Cēsu draudzes skolā, pēc tam ieguvis darbu Lielvārdē, kur iesaistījies sabiedriskajā dzīvē — rīkojis teātra izrādes, piedalījies 1. Vispārējos dziesmu svētkos. Dedzīgās sabiedriskās darbības un dumpīgās dzejas dēļ atkal radušies konflikti ar vietējo mācītāju.
Mēģinājis iegūt darbu Vecpiebalgā, kur darbojās aizrautīgais nacionālās atmodas darbinieks Kronvaldu Atis, bet tas nav izdevies. Mēģinājis saistīties ar Riharda Tomsona fabrikas skolu Rīgā.
1873. gada Ziemassvētkos Ogresgala pagasta "Vecuteļu" māju saimes istabā sniedza Lielvārdes novada zemniekiem pirmos priekšstatus par teātri. Par aktieriem izrādē "Mikus" iesaistīja lielvārdiešus un ogresgaliešus.[2][3]
1874. gadā Latvijā vairs darbu atrast nevarēdams, devies uz Pēterburgu. Arī mainījis darba vietas, taču literārā darbība nav pārtrūkusi. Nozīmīga bijusi iepazīšanās ar komponistu un dzejnieku Baumaņu Kārli. Auseklis darbojies satīriskajā žurnālā "Dunduri".
1878. gada decembrī saslima ar vēdera kaiti, no kuras šķietami izveseļojās, taču 1879. gadā saslima atkārtoti, bet nu jau daudz smagākā formā — ar izsitumu tīfu, ko slimnīcā vispirms nepareizi diagnosticēja kā vēdertīfu, bet pēc tam kā melnās bakas. Miris Pēterburgā, no kurienes par saziedotiem līdzekļiem pārvests uz Rīgu un apbedīts Alojas kapos. Gan Varšavas stacijā Pēterburgā, gan sagaidot Rīgā no Ausekļa atvadījās liels cilvēku skaits.[4] 1898. gadā Alojā uzcelts piemineklis.
Pirmā publikācija — "Kuplejas no bizmaņiem" laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" 1872. gadā. Visnozīmīgākais ir Ausekļa devums dzejā kā tautiskās atmodas ideju paudējā (dzejolis "Gaismas pils"). Plaši izmanto folkloras motīvus, dzeja ir tēlaina, spilgta, emocionāla. Satīriskā dzeja izsmej tumsonību, pārvācošanos, gara trulumu, apkaro muižniecību.
![]() |
Wikisource ir vairāk informācijas par šo tēmu. Skatīt Auseklis |
|