Edvards II Edward II | |
---|---|
![]() | |
Anglijas karalis | |
Amatā 1307. gada 7. jūlijs — 1327. gada 25. janvāris (kronēts 1308. gada 25. februārī) | |
Priekštecis | Edvards I |
Pēctecis | Edvards III |
| |
Dzimšanas dati |
1284. gada 25. aprīlī Karnarvonas pils, Gvineda, Velsa ( ![]() |
Miršanas dati |
1327. gada 21. septembrī (43 gadu vecumā) Bērklijas pils, Glosteršīra, Anglija ( ![]() |
Apglabāts |
Glosteras katedrāle, Glosteršīra, ![]() |
Dinastija | Plantagenetu dinastija |
Tēvs | Eduards I |
Māte | Kastīlijas Eleonora |
Dzīvesbiedrs(-e) | Francijas Izabella |
Bērni | 4 bērni, Edvards III Plantagenets, Eltemas Džons, Vudstokas Eleonora un Tauera Džoana |
Reliģija | katolisms |
Edvards II (angļu: Edward II; dzimis 1284. gada 25. aprīlī, miris 1327. gada 21. septembrī), dēvēts arī par Kernarfonas Edvardu (angļu: Edward of Caernarfon), pēc dzimšanas vietas nosaukuma, bija Anglijas karalis no 1307. līdz 1327. gadam, kad viņu no amata atcēla sieva Francijas Izabella.
Pirmais no Anglijas karaļiem, kam piešķirts Velsas prinča tituls. Mantoja troni 22 gadu vecumā. Nesekmīgi centās karot ar Skotiju. Visai nepopulārs pavalstnieku vidū ar savu aizraušanos ar favorītiem — vispirms Pjēru Gavestonu, pēc tam Hjū Despenseru. Pēc laikabiedru baumām Edvards II bija biseksuāls. Valdīšanas laiks ir sazvērestību virkne. 1325. gadā Edvarda II sieva Francijas Izabella devās uz Franciju. 1326. gada septembrī viņa kopā ar Rodžeru Mortimeru iebruka Anglijā un gāza Edvardu II no troņa. Edvards II tika ieslodzīts un 1327. gada 24. janvārī atteicās no troņa. Par karali kļuva Edvarda II dēls Edvards III. 1327. gada 21. septembrī miris, iespējams noslepkavots.
Plantagenetu dinastijas valdnieks ![]() | ||||
---|---|---|---|---|
Priekštecis: Edvards I |
Anglijas karalis 1307.-1327. |
Pēctecis: Edvards III |
|
|
|