Epiderma (grieķu: ἐπί — 'virs', 'uz' + δέρμα — 'āda') ir ādas virsējais slānis, kas pieder pie segaudu jeb epitēlijaudu grupas.^[1] Tā ir 0,01 mm bieza, un to veido plāna lipīdu kārta.^[2] Epiderma ir veidota no blīvi novietotām šūnām, kas aizsargā ķermeni no invāzijām un infekcijām, kā arī palīdz saglabāt ķermeņa mitrumu. Epiderma spēj gan absorbēt, gan sekretēt dažādas vielas.

Epiderma sastāv no vairākām dzīvu šūnu kārtām, kuras savukārt klāj atmirušu šūnu kārtiņa. Šī kārtiņa, rodoties jaunām šūnām, nemitīgi aug. Šūnas mūžs ir īss — 3 līdz 4 nedēļas. Dzīvo šūnu zemākās kārtas baro kapilāri, bet virsējām, atmirušajām šūnām, lai tās uzturētu veselīgas un gludas, nepieciešams tikai ūdens. Epidermas sastāvā ir pigmenti, kas nosaka ādas krāsu. Dažādās ķermeņa vietās epidermas biezums ir dažāds. Epidermā atrodas arī ādas pigments melanīns, kas absorbē saules ultravioletos starus un pasargā ķermeni no to kaitīgās iedarbības. Ultravioleto staru ietekmē pastiprinās pigmenta veidošanās ādā un tā kļūst tumšāka jeb iedeg.^[3]

• Ķermeņa audu mehāniskā aizsardzība- mehānisko izturību nodrošina kolagēns.
• Vielu maiņas nodrošināšana starp organismu un apkārtējo vidi. Tauki epidermā ierobežo ūdenī šķīstošo vielu uzsūkšanos.
• Aizsardzība pret ultravioleto starojumu, ko nodrošina pigmentu šūnas.
• Baktericīdā funkcija — uz ādas veidojas vielas, kas nepatīk baktērijām (piemēram, lizocīms).
• Ķermeņa temperatūras regulācija.
• Recepcija — uztveršana, jušana. Ādā ir izveidoti daudz veidīgi receptori: mehanoreceptori — jūt spiedienu; termoreceptori — jūt temperatūru; nocireceptori — jūt sāpes.