| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Karls Gustavs Jungs (vācu: Carl Gustav Jung; dzimis 1875. gada 26. jūlijā, miris 1961. gada 6. jūnijā) bija šveiciešu psihiatrs un filozofs, analītiskās psiholoģijas skolas dibinātājs. Viņa darbība atstājusi spēcīgu iespaidu 20. gadsimta filozofijā.[1]
Karls Gustavs Jungs dzimis 1875. gada 26. jūlijā Šveicē, Kessvilā, vietējā vikāra Johana Junga ģimenē. 1886. gadā Jungs iestājās ģimnāzijā, bet 1895. gadā — Bāzeles Universitātē, kas bija vistuvākā vecāku dzīvesvietai, jo tie finansiālu apstākļu dēļ nespēja nosūtīt savu dēlu tālāk. Jaunais Jungs vēlējās studēt arheoloģiju, pēc citiem avotiem — antropoloģiju vai eģiptoloģiju, bet šādus studiju virzienus Bāzeles Universitāte nepiedāvāja. Sākotnēji Jungs izvēlējās dabaszinātnes, bet pēc tam pārgāja uz medicīnas studijām, specializējoties psihiatrijā.
1900. gadā Jungs sāk stažēties Cīrihes psihiatriskajā klīnikā un jau 1906. gadā iznāk pirmais darbs Beitrag Zur Psychologie und Pathologie sogenannter occulter Phänomene. Tieši šo grāmatu vēlāk nosūtīja Zigmundam Freidam un caur to arī sākās Freida un Junga pazīšanās. Principā idejas šajā grāmatā ir sintezētas no personīgiem novērojumiem klīnikā un vairāku zinātnieku — Krepelina, Dženeta, Bleilera, bet jo sevišķi Freida — darbiem.
Freida lielo ietekmi savā sākotnējā darbība Jungs apstiprināja pirmajā starptautiskajā kongresā lasot referātu "Freida histērijas teorija", aizstāvot psihonalīzes teoriju. Arī 1908. gada kongresā Zalcburgā psihoanalīzes teorija aizstāvēšana turpinājās, tika izdota "Psihoanalītikas un patologpsiholoģijas pētījumu gadagrāmata". 1910. gadā Nirnbergā tika izveidota Starptautiskā psihoanalītiskas asociācija, kurā par prezidentu ievēlēja tieši Jungu. 1912. gadā viedokļu atsķīrību dēļ Junga un Freida ceļi šķīrās.
Laika gaitā Jungs kļuva par Oksfordas Universitātes zinātņu doktoru, Šveices zinātņu akadēmijas goda locekli un saņēma goda zinātņu grādus Hārvardas, Kalkutas, Benaresas un Alahabadas Universitātē.
Pēc Pirmā pasaules kara Karls Jungs kļuva par aktīvu ceļotāju, apmeklēja Ziemeļāfriku, Keniju, Jaunmeksiku, Indiju. Tieši Indijā viņam parādījās vīzija ar karali Artūru, kas lika vairāk darbos pievērsties tieši rietumu pasaules simbolismam. Tāpēc vēlākajos darbos bieži aprakstīta Rietumu mistiķu tradīcija un alķīmija.
1903. gadā Karls Gustavs Jungs apprecēja Emmu Raušenbahu, viņiem bija pieci bērni, un laulība ilga līdz 1955. gadam, kad Emma mira. Turklāt šī ilgā kopdzīve ritēja par spīti baumām, ka Jungam ir neskaitāmi citi romāni, no kuriem slavenākais iespējams ir ar Sabīni Špīlerinu. Līdz nāvei publicējis jaunus darbus, Jungs mira 1961. gadā dzimtajā Šveicē, Cīrihē.
Pats Karls Gustavs Jungs savu darbību ir nosaucis par analītisko psiholoģiju, kas nozīmē psihes dziļumu pētīšanu, kurā kādai parādībai tiek atrasta tās jēga. Arī pats psihes jēdziens tiek paplašināts, tajā tiek ietverts kolektīvi neapzinātais, t.i.,
Lielu uzmanību Jungs pievērsa tieši sapņiem un jau 1912. gadā iznākušajās "Metamorfozēs un libido simbolos" apskata mītiskos un folkloras mantojuma simbolus tajos. Tieši šādi simboli arī ir mantoti kā kultūras pieredze un pieder pie kolektīvās bezapziņas. Turklāt visi mantotie simboli vēlāk arī izveido arhetipus, kuri ir diezgan konkrēti un katrs ar savām īpašībām.
K. G. Jungs bija aizrāvies ar austrumu kultūru, uzskatot, ka rietumnieki varētu dažas lietas no austrumniekiem arī mācīties. Rietumnieka gars esot sašķēlies divās daļās - zināšanās un ticībā, tas uzskatot, ka vajag dabūt visu, ko viņš grib. Turklāt rietumnieks nepazīstot savu dvēseli, tā saceļas pret sevi.
K. G. Junga darbību ļoti ietekmēja Imanuela Kanta doma, ka lietās par sevi un fenomenos cēlonība darbojas atšķirīgi. Šajā sakņos Junga sinhronitātes teorija, kad cēloņsakarības nav nejaušas. Arī Šopenhauera darbi Jungam nešķita sveši, viņu Jungs pat nosaucis par pirmo filozofu, "kam bija drosme saredzēt, ka universa pamatos ne viss bija uz labu."
Īpatnējas bija Jungs domas par Dievu kā morāli attīstošos personību, jo Bībelē Dievs netiek aprakstīts visu laiku vienādi.
|
