Pirts ir telpa vai celtne, kas paredzēta cilvēka ķermeņa mazgāšanai (tīrīšanai) ar vienlaicīgu vai pamīšus ūdens un karsta gaisa vai tvaika iedarbību. Pirts kā procedūra ir ķermeņa pakļaušana augstai temperatūrai ar mērķi izsaukt svīšanu. Ar sviedriem no organisma tiek izvadītas nevajadzīgas vielas. Karstums kalpo arī kā muskuļus atslābinošs un muskuļu sāpes remdējošs līdzeklis.^[1] Izšķir sausās pirtis, kas radušās pagājušajā gadsimtā, un slapjās jeb tvaika pirtis, kuru kopējās vēsturiskās saknes meklējamas gan Somijā, gan Krievijā, gan Baltijā. Sausās un slapjās pirts galvenā atšķirība ir gaisa temperatūrā un gaisa mitrumā. Tvaika pirtīs karsēšanās notiek 50—60 °C temperatūrā pie relatīvā gaisa mitruma 60—70%, bet sausajās pirtīs — 70—110 °C temperatūrā un 5—25% gaisa mitruma.^[2] Nereti higiēniskās procedūras tiek apvienotas vai kombinētas ar dažādām ārstnieciskām, terapeitiskām (masāža, peldēšana, specifisku ēdienu, dzērienu, ziežu un aromātu lietošana) un citām iedarbībām.

Pirts ir sena cilvēku higiēnas sastāvdaļa. Par vienu no senākajiem tās veidiem pieņemts uzskatīt pirti, kas ierīkota ar ādām, audeklu vai voiloku apvilktā konusveida slietnī, kura vidū vai nu uz ugunskura novietots katls ar vārošu ūdeni, vai arī zemē izraktā bedrē tiek nokaitēti akmeņi, kam virsū rasina ūdeni. Šādu pirts metodi joprojām lieto klejotāju tautas Ziemeļamerikā un Āzijā, kā arī tūristi ilgstošos pārgājienos un cilvēki, kas strādā mežonīgos apvidos (ģeologi, ģeodēzisti, celtnieki u.c.).

Tiek uzskatīts, ka komfortablas pirtis cēluši jau senajā Indijā, Ķīnā, Ēģiptē. Senajā Grieķijā Hipokrats pusei pacientu esot izrakstījis pirts procedūras. Eiropā pirts kultūra uzplaukumu piedzīvoja 1.—2. gadsimtā Senajā Romā, kad pirtis tika celtas visā impērijas teritorijā. Pirtis bija ne tikai higiēnisks, bet arī sociāls kultūras elements. Viduslaikos kristietības uzskatu ietekmē, kad pirtis uzskatīja par grēcīgām, Dievam īpaši nepatīkamām, romiešu pirtis tika izdemolētas, un tradīcijas zuda. Eiropa par pirts tradīcijām no jauna uzzināja no Krievijas, kur tās sevišķi izplatījās Napoleona karu laikā.^[3] Tiesa gan, drīz pēc tam pirts atkal zaudēja savu popularitāti un savu nākamo popularitātes atdzimšanu piedzīvoja pateicoties somiem, kas savu pirti atveda līdzi uz Berlīnes olimpiskajām spēlēm 1936. gadā.

Dažādu kultūru un izcelsmes pirtis galvenokārt atšķir gaisa temperatūra un relatīvais mitrums tajās. Gaisa mitrums var mainīties no 0 līdz 100%, gaisa temperatūra — no 30 līdz 150 °C. Atšķirīgi var būt arī siltuma nesēji (krāsnis vai sildāmās grīdas un lāvas). Pirtis nosacīti var iedalīt:

• Sausā gaisa pirts. Temperatūra 90—110 °C (atsevišķos gadījumos līdz 140 °C), mitrums 5%—10%;
• Mitrā gaisa pirts. Temperatūra 75—90 °C, mitrums 20—35%;
• Tvaika pirts. Temperatūra 45—65 °C, mitrums 40%—65%;
• Tvaika (ūdens) pirts. Temperatūra 40—45 °C, mitrums 100%.

Pēc pirts gaisa temperatūras un mitruma režīma, kā arī pēršanās paradumiem (rituāliem) pazīstamākie pirts veidi ir:

• Mitrā gaisa pirts ar pirts gariņu, kur papildus ķermeņa tvaicēšanai un mazgāšanai tradicionāli tiek lietotas zaru slotiņas "pēršanai" (intensīvai ādas masāžai), kā arī kontrastaini ūdens režīmi (apliešanās ar aukstu ūdeni vai peldes vēsās ūdenstilpēs). Mitrā gaisa pirts ar pirts gariņu un pirtsslotām ir gan krievu pirts, gan tradicionālās somu pirts jeb somu sauna, kā arī latviešu un baltiešu pirtis.
• Sausā gaisa pirts. Mūsdienu izpratnē attīstījusies 20. gadsimtā kā ķermeni relaksējošs un terapeitisks pirts veids bez augstas slodzes uz sirds un asinsvadu sistēmu. Neskaidru iemeslu dēļ nereti tiek kļūdaini saukta par saunu.
• Turku pirts (hammāms) — tvaika pirts.
• Romiešu pirts (termas).
• Japāņu pirts (sento).