Plastmasas (sengrieķu: πλαστικός, plastikós — ‘veidojams; latīņu: massa — ‘mīkla, masa’) ir materiāli no lielmolekulāriem, parasti sintētiski iegūtiem polimēriem, retāk ķīmiski apstrādātiem dabiskiem polimēriem. Plastmasu sastāvā ietilpst arī plastifikatori, pildvielas, krāsvielas, stabilizējošas vielas. Plastmasas ir cieti, amorfi materiāli, kas izstrādājuma veidošanas laikā ir ļoti elastīgi vai šķidri un viskozi tekoši, bet pēc tam sacietē un saglabā piešķirto formu. Plastmasas izmanto dažādu saimniecības priekšmetu, iesaiņošanas materiālu un tehnisku izstrādājumu izgatavošanai. Galvenās plastmasu ražošanā izmantotās izejvielas ir nafta un dabasgāze.

Lai gan plastmasas ir viegli formējamas, viegli pārstrādājamas, izturīgas un vieglas, līdz ar to plaši izmantotas, tomēr vides aktīvisti aicina pievērst uzmanību vides piesārņojumam, ko rada plastmasas atkritumi, atstājot ilglaicīgu negatīvu ietekmi uz ekosistēmām un dabas resursiem, plastmasas vietā aicina meklēt citus risinājumus, citus materiālus.

Plastmasu sastāvs

Svarīgākā plastmasu sastāvdaļa vienmēr ir polimēri — lielmolekulāri ķīmiski savienojumi, kuru molekulas sastāv no daudzām vienādām vienībām.

Lai uzlabotu plastmasu mehāniskās, termiskās vai izolējošās īpašības, tām pievieno dažādas pildvielas (pat līdz 70% no kopējā daudzuma) — stikla šķiedru, audumu, smiltis, vizlu, papīru, koka miltus.

Lai plastmasas kļūtu elastīgākas un vieglāk pārstrādājamas, tām pievieno dažādas mazmolekulāras vielas — plastifikatorus.

Vēlamās krāsas iegūšanai plastmasām pievieno krāsvielas — dažādus organiskus vai neorganiskus pigmentus, kas nesadalās plastmasas izgatavošanas temperatūrā.

Stabilizatoru pievienošana plastmasas padara noturīgākas pret mitruma un gaismas iedarbību. Lēts un efektīvs stabilizators ir kvēpi.

Plastmasu veidi

Pirmā Latvijā izgatavotā plastmasa (galalīts). Apskatāma Latvijas ķīmijas vēstures muzejā

Atkarībā no polimēra rakstura tas no viskoza stāvokļa stiklveidīgā var pāriet atgriezeniski vai neatgriezeniski. Tādēļ plastmasas iedala:

termoplastiskajās plastmasās (termoplastos), kuras sildot kļūst mīkstas un izkūst, bet atdzesējot no jauna sacietē (polietilēns, polipropilēns, polistirols);
termoreaktīvajās plastmasās (reaktoplastos), kas pēc izgatavošanas nav no jauna izkausējamas, bet augstās temperatūrās neatgriezeniski sadalās (teflons).

Videi draudzīgākas plastmasas ir šādas:

bioplastmasa — bioloģiski noārdāma plastmasa (biopolimērs), kuras sastāvdaļas pilnībā vai gandrīz pilnībā iegūtas no atjaunojamām izejvielām;
oksisadalāmā plastmasa — plastmasa (polimērs), kura iegūta no neatjaunojamām izejvielām un skābekļa un gaismas ietekmē sadalās sīkās sastāvdaļās, bet nav bioloģiski sadalāma (kompostējama).

Plastmasu ķīmiskie veidi

Plastmasas izgatavo no dažādiem polimēriem. Atkarībā no polimēra, mainās plastmasas fizikālās un ķīmiskās īpašības. Izplatītākās plastmasas tiek gatavotas no polietilēna (PE), polipropilēna (PP), polivinilhlorīda (PVC), polistirola (PS), polietilēntereftalāta (PET) un polimetilmetakrilāta (PMMA).