Rusi (vācu: Rûßen, krievu: русы, fēru: rúsir vai rúsi, igauņu: rootsi, somu: ruotsi) ir sens apzīmējums varjagu karotāju ciltij,^[1] kas kopš 9. gadsimta dzīvoja vēlākās Krievzemes ziemeļrietumu daļā, kas vikingu hronikās ^[2] saukta par Gardarīki. Daudzās valodās no šīs cilts vārda ir atvasināts mūsdienu krievu un Krievijas (islandiešu: Rússland, angļu: Russia, ukraiņu: Росія, krievu: Россия) nosaukumi.

No senākā nosaukuma rūsi 14. gadsimtā atvasināts rutēņu, vēlāk rusīnu nosaukums.

• Pirmo reizi rakstos vārds rosi (rhos) jeb rusi pieminēts Svētā Bertina klosterī atrastajās 839. gada franku valdnieku hronikās (Annales Bertiniani). Tajās minēts, ka rosu vārdā sauktā dzimta (latīņu: qui se, id est gentem suum, Rhos vocari dicebant) ir zviedru cilmes (eos gentis esse Sueonum).
• Vairums moderno Rietumeiropas vēsturnieku rusu cilts nosaukumu atvasina no ziemeļģermāņu vārda roðr — "airētāji". Baltijas somu valodās no rusu cilts vārda ir atvasināts zviedru tautas nosaukums. Pirmie šo "normaņu teoriju" izvirzīja Pēterburgas Zinātņu akadēmijas locekļi G.Z.Baijers un G.F.Millers 1749. gadā.
• Iebilstot pret to, Mihails Lomonosovs rusu cilts vārda cilmi saistīja ar irāņu valodā runājošo sarmatu cilti "roksolaniem", kas pakļāvusi pirmbaltu un pirmslāvu ciltis tagadējās ziemeļu Ukrainas, Baltkrievijas un ziemeļrietumu Krievijas teritorijās. Pēc viņa domām, Novgorodas iedzīvotāju aicinātie Rjurika varjagi ieradušies tieši no apgabala "starp Liepāju un Tilzīti". Arī valodnieks A. Šahmatovs slāvu pirmdzimteni meklēja starp Nemunu un Daugavu.^[3]
• PSRS vēsturnieki attīstīja teoriju par cilts vārda русы saistību ar Rosas upi dienvidos no Kijivas. Cilts vārds esot cēlies no vārda pусый ("gaišmatainie, rūsganie"),^[4] kurā tos sākuši saukt bizantieši un arābu ceļotāji. Vārda izcelsmi citi "antinormānisma teoriju" parstāvji saista ar krievu vārdiem pусло ("upes gultne") vai pоса ("rasa").
• Nedaudzi vēsturnieki^{[nepieciešama atsauce]} domā, ka rusu cilts ir cēlusies no rietumslāvu cilts "rujāniem" (vācu: Ranen, Rujanen), kas sākotnēji dzīvojuši pie Baltijas jūras.
• Ir izteikta hipotēze, ka latgaļu virsaiša Rūsiņa vārds liecina, ka latgaļi pēc sena kriviču parauga esot saukuši valdnieku karadraudzes locekļus par rūsiņiem.
• 15. gadsimtā no Ingrijas uz Bausku atvestie Livonijas ordeņa gūstekņi vēl 1636. gadā tika saukti par rīšiem (vācu: Rüsche), vēlāk par krieviņiem.
• Latviešu vēsturnieks A. Švābe zviedru vikingu atnācējus Krievijā dēvē par rūsiņiem (1)

"Varjagu teorija". Rusi bija varjagu cilts,^[5] kas no 7. gadsimtā no tagadējās Zviedrijas pārcēlusies uz Baltijas jūras austrumu krastu, sākotnēji apmetoties Grobiņā pie Liepājas. Ap 750. gadu rusu cilts pārcēlusies uz Lādogas ezera krastiem, no kurienes tie gar upēm izplatījušies pa visu mūsdienu Austrumeiropu, dibinot nocietinātus pilskalnus lielo upju krastos. Seno skandināvu sāgās šī zeme tika dēvēta par "Pilskalnu zemi" — Gardarīki jeb Garðaríki no vārda Garðr“ ("pilskalns"). No vārda „garðr“ ir cēlies arī krievu vārds „gorod“ (pilsēta).^{[nepieciešama atsauce]}

"Rūsiņu teorija". Hipotēze balstās uz vārdu "rūši" un "prūši" fonētisko līdzību un "Prūšu zemes hronikas" (Chronicon Terrae Prussiae) vēstījumu: "Visbeidzot zemē ienāca prūši: tā ir viena tauta no Ripher kalniem, kas pretim pusnaktij stiepjas no kalniem, kur sākas Tanais ūdeņi. Viņi pierunāja savus vadoņus meklēt mītnes vietu, kur nav mūžīgais sniegs. Tad viņi devās ceļā un nonāca šajā zemē, kas bija viņiem kritusi. [Redzēdami] zemes auglību, svaigās ganības un ūdeņus, viņi arī nedevās tālāk, vienbalsīgi izvēlējās sev un saviem bērniem to par mītni un nosauca zemi savas tautas Poreussen vārdā. Tā viņa līdz pat šai dienai (izņemot vienu burtu) saucas par Prūsu. Tas ir droši, ka tāda ir šīs tautas izcelsme, un, ja kāds saka, ka tas ir izdomājums, tad to vislabāk apliecina tas, ka tautas, kas dzīvo pie tā sauktajiem Ripheos kalniem, lieto tādu pat valodu kādu lieto prūši." ^[6]

Ripeja kalnus pirmo reizi esot 7. gadsimtā p.m.ē. pieminējis sengrieķu dzejnieks Alkmāns^[7] kā tēlainu apzīmējumu sniegotiem kalniem pasaules ziemeļu malā (sengrieķu riphé — 'brāzmainais ziemeļvējš'). Šo nosaukumu kā apzīmējumu vieniem zināmajai pasaules ziemeļu daļai vēlāk lietojuši arī Plūtarhs, Ptolemajs un Jordāns, kas 6. gadsimtā tos lokalizēja Skitijā. Tātad 14. gadsimta sākumā rakstītajā hronikā Pēteris no Duisburgas ir balstījies uz senāku autoru rakstiem un par prūšu sākotnējo dzimteni dēvējis antīkās pasaules ziemeļu malu, kas varēja būt gan Skandināvijas, gan Urālu kalni, gan arī Karpatu kalni, kuros vēl mūsdienās mīt gucuļi jeb rusini.

Tirdzniecībai un sirojumiem rusi izmantoja jau pirms viņiem izveidoto upju ceļu sistēmu ("Ceļš no varjagiem uz grieķiem"), tomēr viņu dominēšanas laikā vairāk tika izmantots šī ceļa ziemeļu variants pa Ņevu-Lādogu-Volhovu-Lovati, nevis pa Daugavu kā iepriekšējos gadsimtos.

• Novgorodu sauca par Hólmgarðr,
• Kijivu sauca par Kænugarðr,
• Staruju Ladogu sauca par Aldeigjuborg,
• Polocku sauca par Pallteskja vai Paltejsborg,
• Smoļensku sauca par Smaleskja,
• Suzdaļu sauca par Súrsdalar,
• Muromu sauca par Móramar,
• Rostovu sauca par Ráðstofa.

• Pavel M. Dolukhanov. The Early Slavs: Eastern Europe from the Initial Settlement to the Kievan Rus. New York: Longman, 1996.
• Omeljan Pritsak. The Origin of Rus'. Cambridge Mass.: Harvard University Press, 1991.
• Norman Davies. Europe: A History. New York: Oxford University Press, 1996.
• The Annals of Saint-Bertin, Janet L. Nelson (tulk.). Manchester and New York, 1991.
• Ingmar Jansson: Skandinavien, Baltikum och Rus' under vikingatiden. In: Det 22. nordiske historikermøte. Rapport I: Norden og Baltikum. Oslo 1994.
• E. A. Melnikowa und V. J. Petrukhin: The origin and evolution of the name „Rus“. The Scandinavians in Eastern-European ethno-political processes before the 11th century. Thor 23 1991.
• Peter Sawyer: Kings and Vikings. London 1982.
• Gottfried Schramm: Rus und Russland. In: Reallexikon der Germanischen Altertumskunde. Bd. 25 Berlin 2003. S. 609-616.
• Alexander Sitzmann: Nordgermanisch-ostslavische Sprachkontakte in der Kiever Rus' bis zum Tode Jaroslavs des Weisen. Wien: Edition Praesens 2003 (=WSS 6). ISBN 3-7069-0165-X
• Marcin Woloszyn: Rus und Russland. In: Reallexikon der Germanischen Altertumskunde. Bd. 25 Berlin 2003. S. 616-619.

• Кузьмин А.Г. "Начало Руси: Тайны рождения русского народа." Глава V. Этноним «Русь» от Балтики до Меотиды. Москва: Вече, 2003^{[novecojusi saite]}
• Кузьмин А.Г. "Два вида русов в юго-восточной Прибалтике"
• Кузьмин А.Г. "Варяги и Русь"
• Седов В.В. "Древнерусская народность. Русы"
• Егоров В. "Русь и снова Русь"
• Орбини Мавро. "Книга историография початия имене, славы, и разширения народа славянского" (фрагменты)