Sakne ir sēklaugu un paparžaugu (augstāko augu) pazemes veģetatīvais orgāns. Sakne palīdz augam nostiprināties augsnē, kā arī uzsūkt ūdeni un minerālvielas, uzkrāt tās un novadīt tās līdz auga stumbram un lapām. Saknēm nav ierobežots garums. Uz saknēm nekad nav lapu un hloroplastu.
Ikvienas saknes galā ir uzmava, kas pasargā saknes galā esošās šūnas un ļauj tai pārvietoties augsnē. No uzmavas izdalās gļotaina viela, kas palīdz tai pārvietoties. Tālāk seko augšanas josla jeb augšanas konuss, kurā norisinās nepārtraukta šūnu dalīšanās, kā rezultātā rodas veidotājaudi. Pēc augšanas joslas ir uzsūkšanas josla, kurā uzsūcas ūdens un minerālvielas. To veicina spurgaliņas — epidermas matveida izaugumi uz saknes. Spurgaliņu skaits ir tik liels, ka tās daudzkārt palielina saknes uzsūcējvirsmu. Spurgaliņas tieši saskaras ar augsni. Tālāk ūdens un minerālvielas tiek transportētas uz auga stumbru pa vadīšanas joslu.[1]
Parasti saknes tiek iedalītas divos veidos:
Augi, kuriem pastiprināti saknēs uzkrājas minerālvielas, sauc par sakņaugiem. Dažus no šiem augiem cilvēki izmanto uzturā, piemēram, burkānus, redīsus, bietes.
Tā kā pastāv vides, kurās var mainīties augiem pieejamais ūdens un minerālvielu daudzums, tad augi ir pielāgojušies, veidojot sakņu pārveidnes. Ir dažāda veida sakņu pārveidnes:
Saknes pamatfunkcijas ir šādas:
Saknēm ir arī citas funkcijas. Tajās sintezējas fitohormoni, kas stimulē dzinumu augšanu, kā arī koordinē to izmērus ar sakņu sistēmas izmēriem.
Dažiem augiem saknes pilda arī gaisa sakņu funkciju, kā arī piesūkšanās funkciju.
|